Eh, ko lai saka.... Nu neesmu es garā stipra.
Es salūzu jau sen.
Mani piebeidza skumjas un apēda depresija.
Atstāja tikai šīs drumstalas - tagadējo mani.
tādu sagrautu, bēdīgu nelaimes čupiņu.
Un tā arī es dzīvoju, bez īpaša prieka, raugoties pēc glābiņa.
Esmu tāds mazs nelaimes mākonītis šeit, saulē. Lēnām pazūdu.
Un kas pie tā visa vainīgs?
Gribētos teikt - citi. Bet es saprotu, es pati pie visa esmu vainīga.
Es vairs nebrīnos ka cilvēki mani ienīst...jo es arī sevi ienīstu.
Par visu.
Par daudzajiem, stulbajiem lēmumiem.
Par to kāda biju.
Par to kāda esmu.
Par to ka daru sev pāri.
Par eksistenci....
